Balsis
bezveida balsis
kā meitenes smējiens pār dzērveņu cini
kā lāpstas dūriens pret oļiem
kā duļļu žēlabas nosirmojušu daugavu miglā
kā alus spēriens pret rudeņa debesīm
un es pieaugu pilns ar balsīm
tās krīt krusti šķērsu
trūd un pinas pa kājām
paliek karājamies un sapinas
un neatrast ne dienu ne nakti
biezā pasaules balsī
Voices
formless voices,
like girls’ laughter across a wild cranberry bog
like the bite of a spade into gravel
like oarlocks lamenting in mist on gray, aging rivers
like a kick of ale against the autumn sky
voices fill me and swell
crisscross and fall and decay
hobble my feet, hang
entangled
and I cannot find night or day
in the dense voice of the world
Sēsars Vaļjeho
Man liekas, ka es miršu ceturtdien.
Un mani nenosauks nekādā vārdā.
Vien slapji akmeņi. Pārs gludu skatu.
Man liekas, ka es miršu ceturtdien.
Tur—dzimtene, tur—bada izēsts karstums.
Man liekas, ka es miršu ceturtdien.
Man liekas, ka es miršu ceturtdien.
O, kraukļi, kraukļi, kraukļi, kraukļi, kraukļi!
Pa visu pasauli iet mazu zēnu bari,
Nes rupjos kreklos savu tēvu pelnus.
Man liekas, ka es miršu ceturtdien.
Ai, cerība, cik tava smarža vārga!
Man liekas, ka es miršu ceturtdien.
Un tieši ceturtdien . . .
César Vallejo
I feel I will die on a Thursday.
And I won’t be known by any name.
Wet stones. A few smooth glances.
I feel I will die on a Thursday.
There—there is my native land, scorched,
Gnawed away by famine.
I feel I will die on a Thursday.
I feel I will die on a Thursday.
O ravens, ravens, ravens, ravens, ravens!
All across the world, bands of young boys
Carry under coarse shirts their fathers’ ashes.
I feel I will die on a Thursday.
Ah, hope, your scent is so faint!
I feel I will die on a Thursday.
Precisely a Thursday . . .
“sen pāri pusnaktij”
sen pāri pusnaktij
viens vienīgs laiks
kad varu sev uz rokām noraudzīties
cik tās ir tukšas veltīgas un muļķas
kā viņas dreb un atlaižas gar sāniem
un krāpj un mānās it kā mazi bērni
tad aizbēg tās aiz galvas padomāt
bet ilgi nevar
paceļas un lido
un notrauš gaismu paliekot tai blāzmā
no tālas pilsētas no tālas ielas
jau nāk pret rītu
acis sen jau guļ
bet rokas ne
“it’s long past midnight”
it’s long past midnight
the only time
I can look at my hands:
empty useless foolish
they tremble and hang at my sides
cheat and fib like children
then hide behind my head to reflect
but not for long—
they rise and fly up,
fling away the light and linger in the glow
of a distant city, a distant street;
it’s almost dawn:
my eyes are fast asleep
but not my hands
Avetiks Isahakjans
Pa svešām kāpām skumjā karavānā
Iet burts aiz burta, brien aiz rindas rinda.
Čirkst smiltis zobos. Zvārgulīšu šķinda.
Sauc bērna balsī dzimtā Haiastāna.
Tāltālu Aragacs ar sniegiem māna.
Kūp miglā vīna dārzs un garo maize.
Pusdienas gājums vēl—tad beigta raize . . .
Bet saule riet. Un riet fatamorgāna.
Viscauri smiltis—Parīzē un Romā.
Deg oļi Drēzdenē. Un Bernē sausums.
Pat Venēcijai nāvinieces gausums.
Žnaudz pieri svešums sakaitētā cimdā.
Stāj brīdi karavāna. Ceļnieks domā.
Un atkal tālāk laužas kailā trimdā.
Avetik Isahakyan
Over foreign dunes a somber caravan
Of word after word, line after line.
Grains of sand between the teeth. A tinkling of bells.
And native Haiastan calls in the voice of a child.
An illusion of the snows of distant Aragats.
Mist lifting off vineyards, the rising scent of bread.
A half-day’s journey left, then respite . . .
But the sun is setting. And the fata morgana fades.
Sand, sand everywhere—in Paris, and in Rome.
Stones on fire in Dresden. Drought in Bern.
Even Venice—faltering, like a prisoner sentenced to death.
Foreignness, in a red-hot glove, presses against the brow.
For a moment the caravan halts. The traveler reflects.
And again he pushes on, into naked exile.
Par palikšanu
E come augelli surti di riviera . . .
Un it kā putni, cēlušies no krasta . . .
(Dante)
man nav vairs nekā
tikai pusrieciens maizes un žagaru sauja
tāds ir mans stāsts un mana izdzīvošana
es neesmu putns
es esmu tā upes krauja
es esmu došana un aizlidošana
es iespoguļojos sevī
bet viss kas vērtīgs
ir sudrabam otrā pusē
tā sauja un pusrieciens ko izvilkt galus līdz rītam
to man dod tajos brīžos
kad roka uz dvēseles klusē
līdz aizsacītam un puspasacītam
un visa mana dzīve
tie ir tie trokšņu viesi
kas no nekurienes atmetas
no smaržīgām sfērām
un man nevajaga nekā
tik jūsu spārnus skatīt
patiesi
tik pēc uzlidojuma atmiņu
par upi
no kuras mēs kopā dzērām
About Remaining
As birds just risen from the water’s edge
—Dante, The Divine Comedy:
Paradise, XVIII:73
all I have left
is a half loaf of bread and a handful of twigs,
that is my tale and my sustenance
I am not the bird,
I am the riverbank
I am the giving, and the flying away
I observe myself mirrored,
but everything of value
is on the silver’s other side;
that handful and half loaf to last until morning
I am given in moments
when the hand on the soul remains silent
until the said and the half-said
and my whole life
is the visiting pieces of noise that alight
from fragrant spheres,
like guests out of nowhere
yet I need nothing
truly
only to gaze on your wings,
only, after the dive and ascent, memory
of the river
from which we drank together
Prātā jukušais un mutes harmonika
Kluss kaktiņš. Sakumpis vīriņš, kam mutē ir gabals skārda.
Nekā vairs nav cita zem tukšā un muļķīgā debesjuma.
Ak dievs, cik viņš ir priecīgs: viņš šķaida, viņš dragā, viņš ārda!
Un acis šaudās kā kaķim, kas ticis pie
medījuma.
Kāds svešums, kāds negants un griezīgi neskanīgs loks!
Kluss kaktiņš. Sakumpis vīriņš savā metāla pasaulē ganās.
Viņš ir ģēnijs. Viņš ir tuksnesī vienīgais koks.
Un viņam nevajag atzīšanas.
A Demented Man with a Harmonica
A quiet corner. A small stooped man, a piece of tin at his mouth;
Nothing else is left beneath the empty, foolish firmament.
My God, how happy he is: ripping, blaring, blasting away!
His eyes dart like a cat’s with its prey.
What alienation, what a fierce, piercingly discordant arc.
A quiet corner. A small stooped man, browsing in his own metallic
pastures.
He is a genius. He is the only tree in a desert.
And he needs no acclaim.
“un kad tev acis piesviestas ar sniegu”
un kad tev acis piesviestas ar sniegu
un krūts ir pārpilna kā čella kārba
ar zemām urdošām un ilgām skaņām
un kad tev kājas sasien zempūte
ar gordija un visiem jūras mezgliem
un kad tev rokas kļūst par daktilu
par mūžīgo un neveicamo ritmu
un kad tu esi viena balta strāva
no kaut kurienes uz neviens to nezin
un kad tu visu pirmdzimtību pārdod
par vienu sauju sniega viruma
un kad jūs divatā tik nakts un tu
un kad ir sniegs un tikai sniegs
viss sniegs pilns sniegs un tikai sniegs
“and when snow is thrown into your eyes”
and when snow is thrown into your eyes
and your breast overflows like a cello
with low, pleading, lingering sound
and when gusts hobble your feet
with a Gordian and each nautical knot
and when your hands keep repeating a dactyl,
that eternal invincible beat,
and when you are a white-hot current
from somewhere to no one knows where,
and when you sell your birthright
for a pottage of snow cupped in the hand
and when you’re accompanied only by night
and all is snow, only snow,
when all is boundless, encompassing snow
Pie septītajiem vārtiem
es atstāju dievu malā
dievavārda man vajag
kas iz vienkāršas mutes
septītā aizsaulē sērš
to ataicināt uz mājām
ielikt kā zaļu mirti
tai dienišķā rokā ko cilvēks
uz savu tuvāku vērš
kāda pasaku sarma šodien!
cik skaidri zīlīte vēstī!
kāds naivi un pirmēji gaišzils
pacēlies debesjums!
maizi to kaut kā nopelnīs
cik tad mugurai prasās drānu?
bet vārda
mūžīgā ziemā
ir aptrūcies visiem mums
priekš laika pēc laika pār laiku
varbūt es āvies uz ceļu
sprāgst runas elš druka un lodes
pa asiņu takām iet
es salieku plaukstas taurē
sešas aizsaules izmeklētas
bet septītā vēl ir ciet
cik bezgala tālu ejams!
kad acis plēn dziļi pierē
un sažņaugtās dūres kauc
teic zīlīt kā tur stāv rakstos?
tu taču zini jo pati
šai sarmainā tuksnesī sauc
At the Seventh Gate
I have set God aside;
it is God’s word I need,
uttered by a simple mouth
from the seventh afterworld
beyond the sun:
I need to invite it home,
to lay it like a green myrtle sprig
in the daily hand
offered to one’s nearest
today, what fairy-tale frost!
how clearly the titmouse foretells,
how naïve, in pale primary blue,
the firmament;
bread, it will somehow be earned—
how much can be worn on the back?
but words
in perpetual winter
are scarce for us all
before, after, beyond time
I might have set out;
speech explodes, print stutters, bullets
follow a bloody path—
I cup my hands like a horn:
six afterworlds have been searched,
the seventh still is closed
how infinitely far we must travel!
when sunken eyes grow cold like ashes
and a clenched fist cries out,
tell us, titmouse, what is it the scriptures say?
you know, for you yourself call
in this frost-covered desert
Cogito, Ergo Sum
Man var atņemt pēdējo svārku,
Var simtreiz piesolīt zārku,
Var melīgi smieties sejā;
Var laurus un prēmijas iedot,
Var turīgā dzīvē spīdzināt,
Manai ērtībai pēdējo garozu ziedot
Un sevi ar zemi līdzināt.
Bet kaut kas paliek, ceļ galvu zaļu
Pār visu, kas ņemts un dots.
Tā ir doma. Kamēr tai ļauju vaļu,
Es esmu apbruņots.
Cogito, Ergo Sum
They can take my last coat,
Throw me out into the wind like a dog,
Threaten me a hundred times with a coffin
And lying, laugh in my face;
They can bring me gifts and laurels,
Torment me with riches,
Sacrifice the last crust of bread for me,
Lie prostrate on the ground.
Something survives and lifts its green head
Above everything taken and given.
That is thought. As long as I give it rein,
I am armed.
“Saule sen jau purva sūnājos”
Saule sen jau purva sūnājos.
Putni atspēlēja vakarjundu.
Gaidot savas brīvestības stundu,
Es ar Mordovijas bērziem runājos.
Cietumsargi auro, žūpojot
Lēnā, miera pilnā svētvakarā.
Bērzi šalko, katrā sīkā zarā
Pasaku vai sapni šūpojot.
Zogas nakts tik bailīgi un saudzīgi.
Ielien vārtos, dzelžu ērkšķiem kaltos.
Bērzi mirdz kā vīri kreklos baltos,—
Uzticīgi, stipri, draudzīgi.
Šķiet, pa gūsta ceļiem garajiem
Es nemūžam neesmu trimdā gājis,
Brīdi tik ar bērziem parunājis
Kā ar sirmiem latvju arājiem.
“The sun has descended”
The sun has descended into marshland moss;
Birds have echoed the evening’s taps.
As I wait for the hour of freedom,
I talk with Mordovia’s birches.
On this tranquil Sabbath eve
The guards shout and carouse,
The birches rustle—their branches hung
With fairy tales and dreams.
Night, timid and cautious,
Slips in through the iron-thorn gate;
The birches gleam like white-shirted men—
Friendly, faithful, strong.
It seems, as I walk the long imprisonment roads,
I have never been exiled:
I’ve only been talking with birches awhile,
As if with gray-headed Latvian plowmen.
Pienenei kas uzziedējusi novembrī
Ja tu zini ka tev ir jāzied
Neprasi vai ir pienācis laiks
Neprasi vai ir pagājis laiks
Ja tu zini ka tev ir jāzied
&n
bsp; Klausi balsij kas tevī tek
Tad kad sula spiež tavas saknes
Tad kad tevi tavs zaļums moka
Klausi balsij kas tevī tek
Cel uz augšu dzelteno kroni
Sajauc plānus un mēneškārtas
Sajauc likumus sajauc prātus
Cel uz augšu dzelteno kroni
Un ar tevi mēs esam mājās
Uzziedējusi neaicināta
Uzziedējusi nelūgdama
Un ar tevi mēs esam mājās
To a Dandelion Blooming in November
If you know you must bloom
Don’t ask if the time has come
Don’t ask if the time has gone
If you know you must bloom
Heed the voice coursing in you
When sap disturbs your roots
When your greenness torments you
Heed the voice coursing in you
Lift up your yellow crown
Muddle plans and calendars
Muddle rules, muddle minds
Lift up your yellow crown
With you, we feel we are home
You bloomed unasked
You bloom unasking
With you, we feel we are home
Nejaušs, bet likumsakarīgs dzejolis